Snovborda disciplīnas

Snovborda disciplīnas olimpiskajās spēlēs

Tekstu sagatavoja: Jānis Sarāns

2018.gada ziemas olimpisko spēļu ietvaros norisināsies sacensības piecās snovborda disciplīnās. Trīs no tām var kategorizēt kā brīva stila disciplīnas (freestyle – angļu val.) un atlikušās divas ir ātruma disciplīnas. Visās piecās  snovborda disciplīnās sacentīsies gan sievietes, gan vīrieši. Trīs brīvā stila disciplīnas: slopstails (slopestyle – angļu val.), big air (big air – angļu val.) un halfpipe (halfpipe – angļu val.). Divas ātruma disciplīnas: snovbordkross (snowboard cross – angļu val.) un paralēlais gigantslaloms (paralel giant slalom – angļu val.).

Bildē: Artūrs Cukunde

snovbords

 

Slopstaila un Big Air disciplīnas

Slopstaila disciplīnas ietvaros sportistu uzdevums ir izpildīt tehniski sarežģītus akrobātiskus lēcienus un slaidus (slide – angļu val.), izmantojot trasē izvietotos tramplīnus un konstrukcijas. Trases ietvaros var būt izvietoti no 3 līdz 6 elementiem, kas ir veidoti no sniega, koka, metāla vai īpaša slīdena materiāla. Trases tiek veidotas, lai viena nobrauciena garums būtu vismaz 20 sekundes un vertikālais trases kritums no starta estakādes līdz trases beigām būtu vismaz 100 metri, bet maksimums 200 metri. Snovborda slopstaila disciplīna tika iekļauts olimpisko spēļu sarakstā 2014.gada Olimpiskajā spēlēs Sočos.

Big Air disciplīnas ietvaros sportistu uzdevums ir izpildīt tehniski sarežģītu akrobātisku lēcienu uz īpaši izveidota viena tramplīna. Pjončanas Olimpisko spēļu ietvaros Big Air disciplīnai šī būs debija olimpisko spēļu sporta godā.

Katrs snovbordists tiek iedalīts vienā no divām kategorijām atkarībā no tā, kura ir sportista vadošā stāja. Proti, snovbordista stājā vadošā var būt labā vai arī kreisā kāja, kas attiecīgi ir ērtāka katram no sportistiem. Snovbordistus, kuru vadošā stāja ir ar labo kāju pa priekšu, dēvē par gūfijiem (goofy – angļu val.), savukārt sportistus, kuru vadošā stāja ir ar kreiso kāju pa priekšu, dēvē par regulāriem (regular – angļu val.). Šis apstāklis ir īpaši būtisks, jo sportistam, izpildot lēcienus un slaidus ar neērto kāju pa priekšu, šie lēcieni un slaidi tiek uzskatīti par daudz sarežģītākiem. Salīdzinājumam, tas būtu kā futbolistiem vai basketbolistiem, kuri izpilda sitienus un metienus ar labo kāju vai roku, izpildot sitienus vai metienus ar kreiso, kas ir viennozīmīgi neērtāk un sarežģītāk. Izpildot lēcienus vai slaidus ar neērto kāju pa priekšu, tos apzīmē ar terminu svič (switch – angļu val.).

Vērtējot sportistu sniegumu katrā no snovborda disciplīnām, tiesneši ņem vērā sekojošus kritērijus:

  1. Lēcienu amplitūdu;
  2. Lēcienu un slaidu tehnisko sarežģītību:
    1. Lēciens sportistam ērtajā stājā vai svič;
    2. Rotāciju skaits (180 grādu rotācija līdz pat 1980 rotācijai);
    3. Atspērienu no papēžiem vai purngaliem;
    4. Lēcienu laikā veikto dēļa sagrābšanas manevru jeb grebu (grab – angļu val.) sarežģītību;
    5. Piezemēšanos sportistam ērtajā stājā vai svič.
  3. Lēcienu un slaidu izpildījumu (kontroli attiecīgā trika izpildījuma laikā, proti, vai sportisti pilnībā kontrolē visu notiekošu no atspēriena līdz piezemēšanās brīdim).
  4. Triku oriģinalitāti un daudzveidību (jo īpaši slopstaila disciplīnā, proti, lai izpildītie triku neatkārtotos), izpildot lēcienus un slaidus, kas iepriekš nav veikti.
  5. Nosēšanās precizitāti, piezemējoties.

Būtiski ir piebilst, ka brīvā stila snovborda disciplīnas nereti ir ļoti subjektīvas un sportistiem ir jāspēj pielāgoties tiesnešu vēlmēm. Ievērojot to, ka izpildīto triku variācijas ir neierobežotas, katra tiesneša izpratne, novērtējot katru no lēcieniem vai slaidiem, var atšķirties. Tas padara šīs sacensības par ļoti dinamiskām.

Bildē: Artūrs Cukunde

snovbordss slpostyle

 

Halfpipe jeb rampa

Halfpipe jeb rampas disciplīna ir viena no vecākajām disciplīnām, kuras aizsākumi ir meklējami snovborda pašos pirmsākumos. Ievērojot minēto, šī ir arī pirmā no snovborda disciplīnām, kas tika iekļauta olimpisko sportu sarakstā 1998.gada Olimpiskajās spēlēs Japānā (Nagano).

Halfpipe disciplīnā snovbordistu uzdevumus ir veikt akrobātiskus lēcienus, izpildot pēc iespējas sarežģītus un attiecīgajam nobraucienam unikālus trikus, nodrošinot to neatkārtošanos. Trase vizuāli atgādina uz pusēm pārgrieztu cauruli, no kā arī ir radies nosaukums Halfpipe. Trases platums ir līdz 20 metriem un sienu augstums līdz pat 6,7 metriem. Kritēriji, kurus tiesneši ņem vērā, novērtējot sportistu sniegumu, ir tie paši, kas Big Air un Slopstaila disciplīnās, bet papildus vērā tiek ņemts arī kopējas iespaids par nobraucienu un to kā sportists izmantoja trasi kopumā.

Ievērojot to, ka šī ir vecākā no snovborda brīvā stila disciplīnām, tās ietvaros vienam sportistam ir izdevies izcīnīt divas zelta godalgas, proti, Šonam Vaitam (2006.gada Turīnas Olimpiskajās spēlēs un 2010.gada Vankuveras Olimpiskajās spēlēs). Zīmīgi, ka Šons Vaits bija viens no favorītiem uz zelta godalgu arī Soču Olimpiskajās spēles un tāds būs arī šogad.

Snovbordkrosa disciplīna

Snovbordkrosa disciplīna ir viena no ātruma disciplīnām, kurā sportisti sacenšas īpaši sagatavotā trasē, kurā tiek izvietoti no sniega veidoti šķēršļi un tramplīni. Uzvara tiek piešķirta sportistam, kurš visātrāk veic distanci no starta estakādes līdz finišam. Sportisti trasē dodas 4 – 6 vienlaicīgi. Sacensību formāts ir identisks BMX sacensību formātam.

Trases segums nereti ir izteikti ciets un pat ledains, un atsevišķos punktos sportistu attīstītais ātrums var sasniegt līdz pat 80 km/h.

Šajā disciplīnā atzīstamus sasniegums pasaules līmenī iepriekš ir sasnieguši vairāki Latvijas sportisti, piemēram, Toms Vasins, kurš aizvadīja vairākas ļoti sekmīgas sacensības kvalifikācijas posmā uz Olimpiskajām spēlēm Vankuverā. Tāpat atzīstamus rezultātus sasniedza arī Inārs Bīrmanis, kurš šobrīd ir vienīgā Latvijas olimpiskās vienības snovbordista Toma Petrusēviča treneris.

Paralēlais gigantslaloms

Paralēlais gigantslaloms ir ātruma sacensības, kurās sportisti veic nobraucienus īpaši sagatavotās trasēs, kuru platums ir vismaz 40 metri un vertikālais kritums no starta estakādes līdz finiša līnijai ir vismaz 200 metri, bet maksimums 400 metri.

Trasē tiek izveidotas divas paralēlas nobraucienu zonas (zilā un sarkanā), lai divi sportisti varētu startēt vienlaicīgi. Sportistiem ir jāveic nobrauciens, apbraucot trasē izvietotos karodziņus, kas veidot tā saucamos vārtus (gates – angļu val.). Kopumā trasē tiek izvietoti no 22 – 27 vārtiem, kuru attālums vienam no otra nevar būt mazāks par 10 m.

Abi sportisti veic divus nobraucienus, vienu zilajā zonā un otru sarkanajā. Pirmā nobrauciena rezultātu laika starpība tiek ieturēta otrajā braucienā, sportistam dodoties trasē. Proti, ja pirmajā nobraucienā sportists A bija ātrāks par sportistu B par 1 sekundi, tad otrajā nobraucienā, apmainoties vietām ar nobraucienu zonām, sportists B tiks palaists trasē par 1 sekundi vēlāk nekā sportists A. Sportists, kurš otrajā nobraucienā finišē pirmais, kvalificējas nākamajam startam, bet otrs sportists izstājas.

2014.gada Olimpiskajās spēlēs debiju piedzīvoja arī paralēlā slaloma disciplīna, kurā pirmo vietu izcīnīja amerikāņu izcelsme sportists, kurš pārstāvēja Krievijas olimpisko komandu – Viks Vailds (Vick Wild – angļu val.). Diemžēl, Pjončanas Olimpiskajās spēlēs šī disciplīna vairs netika iekļauta.

Vēsturiskā attīstība

Snovbords olimpisko debiju piedzīvoja 1998.gada Olimpiskajās spēlēs Japānā (Nagano), kur īpaša vērība tika pievērsta tieši Halfpipe disciplīnai. Diemžēl, Starptautiskās slēpošanas federācijas un Pasaules snovborda tūres organizētāju nesaskaņu dēļ, tajās nepiedalījās tobrīd par pasaules ievērojamāko un populārāko snovbordistu dēvētais Norvēģijas izlases pārstāvis Terje Hākonsens, kurš Olimpiskās spēles boikotēja arī turpmāk.

Kopš 1998.gada ir notikušas arī vairākas izmaiņas, kad olimpisko sporta veidu sarakstā tiek iekļautas atsevišķas ātruma disciplīnas un arī izņemtas no tā.

Atskatoties uz snovborda kā olimpiskā sporta veida attīstību, ir viennozīmīgi skaidrs, ka vislielāko progresu tieši sacensību formāta un sportistu sagatavotības līmenī ir piedzīvojušas tieši brīvā stila disciplīnas, kurās ir ievērojami plašāka iespēja attīstīties tieši subjektīvās brīvības dēļ. Proti, triku izpildījuma un trases izmantošanas ziņā. Ja 1998.gada olimpisko spēļu ietvaros snovbordisti izpildīja 720 grādu lēcienus, tad jau 2014.gada ietvaros tika sagaidīts, ka, laikapstākļiem un trases tehniskajam stāvoklim (Halfpipe disciplīnā) esot pienācīgā kārtībā (kas diemžēl silto laikapstākļu dēļ nenotika), atsevišķi sportisti varētu izpildīt pat secīgus 1440 grādu lēcienus.

snovborda disciplīnas